Trīskārtēja olimpiete, Eiropas spēļu uzvarētāja, daudzkārtēja Eiropas čempione un pasaules čempionātu medaļniece brīvajā cīņā Anastasija Grigorjeva paziņojusi par aiziešanu no profesionālā sporta. Tagad viņa ir jauna dzīves posma sākumā – reģistrējusies Nodarbinātības valsts aģentūrā (NVA) un meklē darbu.
Anastasija saka ar smaidu, ka, ja neko citu neatradīs, ir gatava doties strādāt uz tuvāko “Lidl” veikalu – tur viņa bieži iepērkas un tā produktus ļoti iecienājusi. Taču viņa patiesi tic, ka savas zināšanas un pieredzi var izmantot efektīvāk – pilsētas un sabiedrības labā.
“Mana patiesā vēlme – palikt Daugavpilī un būt vajadzīgai un noderīgai šeit,” uzsver Anastasija.
Lēmums beigt sporta karjeru nebija viegls
Savulaik Anastasija sev bija devusi solījumu – sportu pamest tikai ar olimpisko medaļu kabatā. Tomēr Londonas olimpiskajās spēlēs 2012. gadā viņa ierindojās 9. vietā, Rio 2016 – 8. vietā, bet Tokijas olimpiskajās spēlēs 2021. gadā zaudēja cīņā par bronzu un palika piektā.
Tokijai gatavoties bija īpaši grūti – 2018. gadā pasaulē nāca viņas dēls Alans. Jau sešas nedēļas pēc dzemdībām sportiste atsāka treniņus, un mazulis “trenējās” kopā ar viņu. Bieži bērna pieskatīšanu uzņēmās treneris Armands Zvirbulis un citi sportisti.
Lai gan viņa paveica daudz – kvalificējās olimpiskajām spēlēm un iekļuva pasaules labāko pieciniekā –, ar to viņai nepietika.
“Sajūta, ka neesmu izpildījusi sev un cilvēkiem doto solījumu, kā arī pārliecība, ka mana milzīgā darba ieguldīšana beidzot pārtaps olimpiskajā medaļā, noturēja mani sportā daudzus gadus,” stāsta Anastasija.
2023. gadā viņa kļuva par mammu otro reizi – piedzima meitiņa Mija. Sociālajos tīklos Anastasija dalījās ar gaišiem brīžiem – gaidību fotogrāfijas, kopbildes ar bērniem… Taču pati atzīst – tas viss notika “autopilotā”.
“Es pati sev neuzdevu jautājumu – kā es jūtos? Es vienkārši pavēlēju sev būt stiprai. Ļoti stiprai.”
Viņa atzīst – aiz spilgtajām bildēm bija arī dziļi pārdzīvojumi, šķiršanās un emocionāli smagi brīži, kas vienlaikus deva iespēju izaugt kā personībai.
Anastasija turpināja cīnīties – gan ar apstākļiem, gan ar sevi. Pat tad, kad pērn nekvalificējās Parīzes olimpiskajām spēlēm, vēl aizvien nespēja pateikt galīgo “nē”.
“Vēl joprojām sevī jutu – varbūt jāpacieš vēl četrus gadus, vēl jācenšas… Es taču apsolīju.”
Taču ar laiku nāca atziņa – viena veiksmīga treniņdiena nav tas pats, kas četri gadi gatavošanās. Un viņas dzīve taču bija mainījusies – viņa bija kļuvusi par mammu diviem bērniem.
“Kad esi sportists, tu vari pats plānot savu dienu. Kad esi mamma – tu pielāgojies savam bērnam. Pilnvērtīgs treniņu process vienkārši nav iespējams – bērns var saslimt vai notikt kas cits, ko tu nevari ietekmēt.”
“No malas tas izskatījās viegli, bet tas bija ļoti grūti”
Anastasija atzīst – viņa pati bija iegrimusi ilūzijā un, iespējams, ar savu piemēru radījusi maldīgu priekšstatu arī citām sportistēm.
“No malas izskatījās, ka viss norit viegli – sportoju, mācos, audzinu bērnus… Man vēl tagad raksta meitenes: ‘Wow, kā tu visu to paspēj!’ Bet tikai tagad saprotu, cik tas viss bija smagi – gan man, gan bērniem.”
Viņa piebilst – ir sportistes, kuras spēj to visu apvienot, bet tas esot izņēmums:
“Profesionālais sports prasa tevi visu. Lai sasniegtu rezultātu, ir jāatdod pilnīgi viss.”
“Sportists mirst divreiz”
Anastasija neslēpj – runājot par savu pieredzi, viņai grūti valdīt emocijas.
“Sportists mirst divreiz. Un pirmais nāves brīdis ir tad, kad beidzas viņa karjera,” viņa saka.
Pieņemt, ka nevar iegūt medaļu un samierināties ar to – tas bijis pats grūtākais.
Šobrīd viņai palīdz psihologs – saprast, ka sports nav visa dzīve, bet tikai viens no posmiem. Taču, kā pati saka – 35 gadu vecumā justies kā skolniecei, kas uzsāk pilnīgi jaunu dzīvi, ir ļoti grūti.
Vienlaikus viņa uzskata – izglītība ir svarīga arī sportistiem. Viņa pati absolvējusi Daugavpils Universitāti jurisprudencē, ieguvusi maģistra grādu vadībā un šobrīd mācās Vācijas Sporta universitātē Ķelnē. Viņas maģistra darba tēma – profesionālo sportistu integrācija civilajā dzīvē pēc karjeras beigām.
“Pieredzi, kuru pati tagad izdzīvoju, vēlētos izmantot, lai palīdzētu citiem sportistiem, kuri šobrīd ir aktīvā fāzē vai domā par aiziešanu no sporta.”
Anastasija uzskata – bijušie sportisti ir milzīgs resurss sabiedrībai.
“Šie cilvēki ir ar unikālām prasmēm – disciplīna, spēja strādāt stresa apstākļos un pabeigt iesākto. Tā ir vērtība, ko nedrīkst laist zudumā.”
Viņa ir pārliecināta – valstij jārūpējas par sportistiem arī tad, kad beidzas viņu aktīvā karjera.
“Es vēlētos, lai mums būtu sistēma, kurā tiek iesaistīti bijušie sportisti. Infrastruktūra Latvijā ir – jāizmanto viņu pieredze.”
Pretējā gadījumā daudzi sportisti paliek vieni, saskaras ar atkarībām, depresiju, identitātes zudumu.
Šī tēma nesen apspriesta arī Starptautiskajā olimpiskajā forumā, no kura tikko atgriezusies Anastasija.
“Sēžot pie viena galda ar olimpiskajiem čempioniem un runājot par šo, saproti – tu neesi viens. Gandrīz katrs otrais ar to saskaras. Un tā nedrīkst būt – nedrīkst vienkārši aizmirst cilvēku, kurš gadu desmitiem nesis valsts vārdu pasaulē. Viņiem ir jāpalīdz pārmaiņu posmā.”
“Gribu būt vajadzīga savai pilsētai”
Runājot par šodienu, Anastasija atzīst – “uz vienas rokas pirkstiem var saskaitīt”, kuri cilvēki ir painteresējušies, kā viņai klājas.
“Un tas jau nav par darba piedāvājumiem. Vienkārši cilvēcīgi pajautāt – kā tu jūties? Tu esi vairāk nekā 20 gadus strādājis vienā sistēmā, esi veltījis sevi sportam, un tad vienā mirklī tas viss beidzas.”
Patīkami pārsteigta viņa bijusi par tiem, kuri tomēr par viņu interesējušies – arī cilvēkiem, ar kuriem nav bijusi tuva saikne. Piemēram, bijušais Daugavpils Olimpiskā centra vadītājs, tagad Latvijas Sporta federāciju padomes prezidents Vladimirs Šteinbergs. Tāpat Anastasiju uzrunājis arī Daugavpils mērs Andrejs Elksniņš.
“Esmu pateicīga, ka mūsu dome arī meklē iespējas, lai es – kā sportiste un profesionāle – paliktu pilsētā.”
Protams, viņa apzinās – iespēju Daugavpilī ir mazāk nekā Rīgā, taču cerība paliek.
“Mani bērni ir mans lielākais sasniegums”
Šobrīd Anastasijas lielākā vērtība ir viņas bērni.
“Lai gan centos viņus integrēt savā dzīvē, esmu sapratusi, cik ļoti viņiem esmu vajadzīga. Un tagad es vēlos būt vienkārši mamma. Iet uz bērnudārza svētkiem, būt līdzās.”
Alans, viņas dēls, ir septiņus gadus vecs, septembrī sāks mācības pirmajā klasē Tehnoloģiju vidusskolā-līcejā. Meitiņai Mijai ir divi gadi – viņa jau iepazīst bērnudārza dzīvi ar visiem tās pārsteigumiem – gan slimībām, gan kaprīzēm.
Anastasija ir laimīga par šo dzīves posmu. Par to, ka vienkārši var būt mamma. Un, lai arī saprot, ka mātes loma ietekmēja viņas kā sportistes mērķus, viņa to nenožēlo.
“Mani bērni – mans lielākais sasniegums. Mana balsta sistēma, mana laime un mīlestība. Dzīve bez viņiem nav iedomājama.”
Un tomēr viņa cer, ka arī pēc vairāk nekā 20 gadiem profesionālajā sportā – kuram veltījusi gan veselību, gan laiku, gan personīgo dzīvi – viņa atradīs sev vietu Daugavpilī. Pilsētā, kuru viņa mīl un kuru nevēlas pamest.
Galu galā viņai ir tikai 35. Un viss vēl tikai sākas.
