Bailes, naids, apjukums, sāpes — murgs, kas kļuva par realitāti Mariupoles iedzīvotājiem, visai Ukrainai. “Par ko?!!” – izmisīgi kliedza sieviete filmā “20 dienas Mariupolē, kuru daugavpilieši uz savas ādas izjuta 24. februārī.
“Ļoti smagi. Filmas laikā es jutu, ka mani tajā “ieslēdz”, un centos no tā norobežoties, bet tagad saprotu, ka patiesībā es to visu pārdzīvoju, vienkārši mēģināju bloķēt emocijas. Un tagad tas sāk mani panākt. Es neraudāju filmas laikā. Bet tagad gribas – acis pilnas asaru, kamols kaklā…,” – par savām sajūtām pēc filmas 20 dienas Mariupolē noskatīšanās stāsta Inese.
Dokumentālā filma 20 dienas Mariupolē, ko uzņēmuši “Associated Press” (AP) žurnālisti, tika demonstrēta Daugavpilī Ukrainas kara trešajā gadadienā — 2025. gada 24. februārī. Seansu organizēja kultūras institūts “New East” ar Ukrainas vēstniecības Latvijā atbalstu.
Par filmu
20 dienas Mariupolē ir hronika par notikumiem, kas risinājās pilsētā pirmajās nedēļās pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā 2022. gada februārī.
Trīs žurnālistu komanda bija liecinieki Krievijas zvērībām – dzīvojamo rajonu, pat slimnīcu un dzemdību nama apšaudei, humānā koridora bloķēšanai.
Pateicoties viņiem, asiņainos kadrus ieraudzīja visa pasaule. Skarbas, prātam neaptveramas nežēlības atainojums tuvplānā, kas neatstāj vienaldzīgu.
Aplenkumā nonākušajā Mariupolē strādāja režisors un kara korespondents Mstislavs Černovs, fotogrāfs Jeveņijs Maloletka un producente, žurnāliste Vasilisa Stepaņenko.
Miris jaundzimušais, nedzīvs zīdainis mātes rokās, tēvs, kurš sēro par savu dēlu, kuru ārsti nespēja glābt, uz nestuvēm asiņojoša grūtniece… Šie ir tikai daži kadri no filmas.
Bailes, naids, apjukums, sāpes — murgs, kas kļuva par realitāti Mariupoles iedzīvotājiem, visai Ukrainai. “Par ko?!!” – izmisīgi kliedza sieviete filmā. Atbildes uz šo jautājumu nav.
Šoks, asaras un sajūta, ka esi paralizēts
Pirms filmas seansa “New East” vadītājs Jorens Dobkevičs sacīja, ka šo filmu ir vieglāk skatīties kopā ar kādu, nevis vienatnē. Viņš arī brīdināja, ka filma ir ļoti smaga, un aicināja būt godīgiem pret sevi — iziet no zāles, ja kļūs pavisam grūti.
Filmas laikā no zāles gan neviens neizgāja. Daži skatītāji turējās rokās, citi piespiedās tuvāk viens otram. Pusotru stundu absolūto klusumu laiku pa laikam pārtrauca vien smagi nopūtas un klusi šņuksti. Raudāja daudzi.
Kad filma beidzās, daži skatītāji burtiski izskrēja no zāles, bet lielākā daļa vēl kādu laiku palika sēdvietās, pat tad, kad jau bija ieslēgta gaisma.
Filmas noslēgumā titros ir skaļu sirdspukstu troksnis, it kā tu atrastos starp dzīvību un nāvi. Filmas pirmie kadri — tanki ar burtu “Z” sāk apšaudīt dzīvojamās mājas, žurnālisti, kuri to filmē no loga. Tajā brīdī ļoti skaidri saproti — šī ir realitāte.
“Mēs it kā izdzīvojām to uz savas ādas…”
Inese arī pievērsa uzmanību tam, cik daudz skatītāju pēc filmas beigām vēl ilgi palika savās vietās.
“Spriežot pēc zāles reakcijas – pēc tā, kā mēs visi vienkārši nevarējām piecelties un aiziet, es saprotu, ka zināmā mērā mēs visu to izdzīvojām kopā ar tiem cilvēkiem. Protams, tas nav salīdzināms ar to, kam viņi gājuši cauri, bet mēs to sajutām uz savas ādas,” – viņa saka.
Aprakstot savas sajūtas, Inese piebilst: “Es esmu šokā, godīgi sakot. Vienkārši šokā. Viena lieta ir dzirdēt par kaut ko ziņās, pavisam cita – it kā pašam to redzēt savām acīm. Tas ir ļoti smagi, bet vienlaikus ļoti vērtīgi – redzēt realitāti, redzēt patiesību.”
“Filma ļoti spēcīgi aizkustina. Tie ir dzīvi, reāli notikumi, tur nav nekādas izdomas,” – ar savām emocijām dalās Vitālijs. “Es iekšēji salīdzināju savas sajūtas ar tām, ko jūtu, skatoties mākslas filmas – un emocionāli tas ir pavisam kas cits. Tu saproti, ka tā ir realitāte, un tava reakcija ir pilnīgi citāda.”
Vitālijs jau iepriekš zināja, ka filma būs emocionāli ļoti smaga, un devās uz seansu apzināti. “Karš jau ilgst trīs gadus, un es gribēju sev veikt tādu kā šoka terapiju. Tas mani satricināja, iegremdēja realitātē un deva papildus motivāciju piedalīties pasākumos Ukrainas atbalstam un stāstīt sabiedrībai šo šausminošo patiesību par karu,” – viņš atzīst.
Tāpat Vitālijs apraksta savas sajūtas filmas skatīšanās laikā: “Man patika apkārtējo reakcija. Zālē sēdēja empātiski cilvēki, kurus notiekošais ļoti dziļi aizskāra. Cik dīvaini tas šajā kontekstā arī neizklausītos, mani tas iepriecināja.”
“Es nesaprotu, kā tas vispār ir iespējams…”
“Es vienkārši nevaru atrast vārdus. Es nesaprotu, kā kaut kas tāds var notikt 21. gadsimtā. Es nesaprotu, kas notiek to cilvēku apziņā, kuri sēž tajos tankos, tajās lidmašīnās… Vai tiešām viņiem vispār nav līdzjūtības? Es vienkārši nevaru tam noticēt. Es jūtos pilnīgi iztukšota,” – saka Marina Ivanova no “New East” komandas, kura vēl 15 minūtes pēc seansa beigām palika sēžot savā vietā kinoteātra zālē.
“Es nezinu, kā pēc šī seansa atkal sevi savākt,” – viņa piebilst.
“Šī filma jāparāda visiem”
Jorens Dobkevičs, kurš kopā ar “New East” komandu organizēja šo seansu, saka, ka viņš ļoti vēlētos, lai visi Daugavpils iedzīvotāji noskatītos šo filmu.
“Pēc kara Vācijā, pirms rādīt amerikāņu mūziklus, cilvēkiem vispirms rādīja to zvērību kadrus, ko vācieši bija pastrādājuši koncentrācijas nometnēs. Un arī šo filmu vajadzētu parādīt visiem. Krievijā – viņiem ar šo būs jādzīvo un jāpārvērtē sava rīcība, lai nu tā būtu. Ukraina noteikti uzvarēs un spēs apzināties, kas ar viņiem noticis, visas šīs šausmas. Un arī mūsu cilvēkiem nāksies to saprast,” – saka Jorens.
Šī filma ir par reālu cilvēku dzīvi. Pagājušajā gadā, strādājot pie projekta “Mēs šeit”, “Chayka” žurnālisti runāja ar Veroniku Kozlovsku un Alisu Puhaļsku – mariupolietēm, kuras no kara aizbēga uz Latviju. Viņas stāstīja par dienām, ko pavadījušas pagrabā. Un šādu stāstu ir tūkstošiem.
“Iedomājieties, cik daudz šādu cilvēku ir mums blakus?” – saka Jorens. “Tie, kas aizbēga, tagad strādā ar mums, mācās universitātēs, skolās, dzīvo kaimiņos, iet uz tirgu.”
Jorens uzskata, ka šīs filmas šausmas Daugavpils un Latvijas skatītājiem ir vēl jo sāpīgākas, jo Mariupoles izpostītās ielas un mājas ir tik līdzīgas mūsu pilsētām.
“Tādi paši nami, tāda pati slimnīca. Un tu nevari pateikt – tas ir kaut kur tālu. Kā teica (mītiņā par atbalstu Ukrainai Daugavpilī) – no Daugavpils līdz Ukrainai ir aptuveni tikpat tālu, cik no Daugavpils līdz Liepājai. Tas ir ļoti tuvu. Un tieši tāpēc tas ir tik sāpīgi,” – nosaka Jorens Dobkevičs.
Domājot par tiem, kuri fiksēja šo realitāti
Filmas skatīšanās laikā “Chayka” galvenā redaktore Inna Plavoka aizdomājās arī par tās autoriem. Žurnālisti turpināja darīt savu darbu, lai gan, protams, viņi apzinājās – katrs mirklis varēja kļūt par pēdējo.
Viņa piemin, ka nesen meklējusi informāciju par Ukrainā bojā gājušajiem žurnālistiem un mediju darbiniekiem. Saskaņā ar Ukrainas Nacionālās žurnālistu savienības datiem, līdz 2025. gada 11. februārim karā nogalināti vismaz 18 žurnālisti, kuri pildīja savus profesionālos pienākumus. Vēl vismaz 85 mediju pārstāvji, kuri pievienojās armijai, gāja bojā, aizstāvot savu valsti Ukrainas Bruņoto spēku rindās.
Innas domas vārdos izteica Eduards. Viņš stāstīja, ka skatīšanās laikā domājis ne tikai par kara šausmām, bet arī par to, ko viņš pats dara ikdienā un cik nenovērtējami svarīgs ir šo žurnālistu darbs.
Viņi darīja to, lai mēs visi – gan šodien, gan pēc daudziem gadiem – zinātu, kas notika Mariupolē, kad 2022. gada februārī Krievija uzbruka Ukrainai un sāka šo šausminošo karu.
Mstislava Černova filmēšanas grupa bija pēdējā žurnālistu komanda, kas palika pilsētā un dokumentēja Krievijas armijas uzbrukuma sākumu un Mariupoles iznīcināšanu.
Šī ir pirmā Ukrainas filma, kas ieguvusi “Oskaru” kategorijā Labākā ārzemju filma. Par izcilo reportieru darbu žurnālisti saņēma arī Pulicera balvu un citas starptautiskas atzinības.
