Gatavošanās aukstajam laikam miljoniem Ukrainas iedzīvotāju vairs nav tikai ikdienišķa sadzīves rūpe. Tā kļuvusi par vēl vienu fronti cīņā par izdzīvošanu.
Tuvojas ziema un aukstums. Ukrainas iedzīvotājus aicina ziemas mēnešos pamest pilsētas un uz laiku pārcelties uz laukiem, kur mājas joprojām tiek apkurinātas ar krāsnīm un siltums nav atkarīgs no termoelektrostaciju vai enerģētikas infrastruktūras darbības.
“Chayka” sarunājās ar Ukrainas iedzīvotājiem par to, kā viņi gatavojas ziemai, vai ir gatavi uz laiku pamest savas mājas un ko, ņemot vērā sarežģīto drošības situāciju Baltijas reģionā, iesaka Latvijas iedzīvotājiem.
Ukrainas iedzīvotājus aicina uz laiku pamest pilsētas
Pagājušajā gadā Krievijas triecienos cieta lielas termoelektrostacijas un hidroelektrostacijas. To atjaunošana ir ilgstošs un dārgs process.
Piemēram, Kijiva šoziem tiek uzskatīta par vienu no visneaizsargātākajām vietām. Pilsēta ir milzīga, tās elektroenerģijas patēriņš ir ļoti liels, bet pašas saražotās elektroenerģijas tagad katastrofāli trūkst.
Saskaņā ar Starptautiskās Migrācijas organizācijas (IOM) datiem 2026. gada pavasarī Kijivā dzīvoja aptuveni 3,3 miljoni cilvēku. Iepriekš Kijivas pilsētas administrācijas pārstāvji galvaspilsētas iedzīvotāju skaitu lēsa ap 3,7 miljoniem. Precīzs skaits nav zināms, jo kara laikā Ukrainā tautas skaitīšana netiek veikta.
Ukrainas galvaspilsētas mērs Vitālijs Kļičko aicina tos pilsētniekus, kuriem ārpus Kijivas ir draugi vai radinieki, apsvērt iespēju uz laiku aizbraukt.
Daļa galvaspilsētas iedzīvotāju jau pārcēlušies uz mājām ar krāsns apkuri, citi meklē šādu iespēju. Taču netrūkst arī cilvēku, kuri paliek Kijivā.
Larisa, sešgadīgā Maksima mamma, 2022. gadā, bēgot no kara, devās uz Latviju, bet pēc gada atgriezās Kijivā, lai būtu tuvāk vīram, kurš bija devies karot.
“Mēs nekur nebrauksim, lai gan pagājušā ziema patiešām bija ļoti smaga — tā bija burtiski cīņa par izdzīvošanu. Pēc Krievijas uzbrukumiem termoelektrocentrālēm un elektrostacijām nebija ne apkures, ne ūdens, ne elektrības. Sajūta, ka atrodies akmens kastē… Īpaši uztraucos par to, kā to pārcieš vecāka gadagājuma cilvēki un bērni. Mēs ar dēlu visu šo laiku bijām kopā.”
“Galvenais, ka esam kopā. Pārējo sakārtosim un uzlādēsim”
Larisas ģimene dzīvo daudzstāvu nama devītajā stāvā. Viņa stāsta, ka ik dienu nācies nest ūdeni un pārtiku uz devīto stāvu, kā arī doties uz “Neuzvaramības punktiem” — īpaši aprīkotām vietām, kur iedzīvotāji var saņemt palīdzību ilgstošu elektrības, apkures vai sakaru pārtraukumu laikā, ko izraisījuši uzbrukumi kritiskajai infrastruktūrai, — lai tur uzlādētu elektroniskās ierīces. Ēdienu ģimene gatavoja reizi dienā uz pārnēsājamas tūrisma plītiņas.
“Tā mūs ļoti izglāba. Taču pagatavotais bija jāapēd uzreiz, jo viss ātri atdzisa. Dzīvoklī temperatūra labākajā gadījumā bija 12–15 grādi. Mēs ar dēlu gājām uz ‘Neuzvaramības punktiem’, tur sildījāmies, dzērām karstu tēju, un viņš varēja mierīgi kaut ko paskatīties savās ierīcēs. Gulējām guļammaisos, pilnībā saģērbušies,” stāsta sieviete.
Šogad ģimene tomēr nolēmusi no Kijivas neaizbraukt, bet savu iespēju robežās sagatavoties gaidāmajiem Krievijas uzbrukumiem un iespējamam siltuma trūkumam.
“Mēs nopirkām labu uzlādes staciju, tā maksā 150 000 grivnu (aptuveni 3000 eiro). Stacija vairākas dienas spēj nodrošināt ar elektrību vienkāršas elektro- un elektroniskās ierīces. Mums ir lukturīši, ārējie akumulatori. Arī ūdens un pārtikas krājumi ir sagādāti, papildus nopirkām segas, siltu apģērbu un zāles pret saaukstēšanos. Ziniet, galvenais, ka esam kopā un visi esam dzīvi un veseli. Pārējo sakārtosim un uzlādēsim,” spriež Larisa.
Kijivā plānots izveidot papildu siltumenerģijas ražošanas jaudas 1,5 GW apmērā. Šim nolūkam tiek būvētas arī rezerves katlumājas, kurām šoziem būtu jāstiprina siltumapgāde. Atsevišķos objektos daļu iekārtu paredzēts uzstādīt līdz decembra beigām. Plānots, ka šīs jaudas uzlabos galvaspilsētas siltumapgādi jau apkures sezonas laikā.
“Labāk lai šīs lietas stāv pieliekamajā un nav vajadzīgas”
Larisa iesaka Latvijas iedzīvotājiem negaidīt kritisko brīdi, bet jau tagad sagādāt nepieciešamo: iegādāties ārējo akumulatoru, siltas drēbes un izveidot ilgi uzglabājamas pārtikas krājumus.
“Latvija ir Ukrainas draugs, mēs visi šeit to zinām. Negribas pat domāt, ka tuviem cilvēkiem varētu nākties piedzīvot kaut ko sliktu. Bet, ja jūs jautājat, es teikšu: iegādājieties šīs lietas, un jums būs mierīgāks prāts. Labāk lai tās stāv pieliekamajā un nekad nav vajadzīgas, nekā pēkšņi izrādās, ka grūtā brīdī esat bezpalīdzīgi,” saka Larisa.
Četru pilna mēroga kara gadu laikā Ukrainas enerģētiķi iemācījušies novērst bojājumus dažu dienu vai pat stundu laikā. Visā valstī tagad cenšas attīstīt tā dēvēto mazo ģenerāciju — nelielas gāzes elektrostacijas un iekārtas ar virzuļdzinējiem, kuras ir grūtāk atklāt un iznīcināt.
Ap maģistrālajām apakšstacijām tiek būvētas masīvas betona aizsargkonstrukcijas, lai pasargātu tās no iznīcināšanas.
Pavlohradā cilvēki paliek, lai gan uzbrukumi kļūst intensīvāki
Jurijs dzīvo Pavlohradā, Dnipropetrovskas apgabalā. Viņš stāsta, ka, lai gan pēdējā laikā pilsēta piedzīvo arvien intensīvākus Krievijas uzbrukumus, masveida iedzīvotāju aizbraukšana gaidāmās ziemas un iespējamo apkures un elektrības padeves pārtraukumu dēļ nav novērojama.
“Protams, cilvēki par to savā starpā runā, apspriež šādu iespēju. Taču līdz konkrētiem lēmumiem un aizbraukšanai nenonāk. Es dzīvoju viens, man daudz nevajag. Nopirku ārējo akumulatoru un lukturīšus. Domāju, ka man pietiks,” saka vīrietis.
Jurijs stāsta, ka ģimenes ar bērniem ziemai iegādājas daudz vairāk dažādu ierīču un piederumu. Tās noteikti ir uzlādes stacijas, dažādas ietilpības ārējie akumulatori, barošanas elementi — parastās baterijas, tikai lielā daudzumā, — un dažādu veidu LED lampas.
“Bet kur lai brauc? Ja tava māja, tavs dzīvoklis ir šeit, tad kur lai dodas… Mājokļu īres cenas ir astronomiskas. Jā, Ukrainas rietumu daļā ir nedaudz mierīgāk, taču pēdējā laikā arī tur apšaudes kļuvušas biežākas. Es saņemu kalnrača pensiju. Miera laikā tā mani pilnībā apmierināja. Tagad ar to nepietiek, es nevarētu atļauties īrēt mājokli citā Ukrainas reģionā. Tāpēc cerēsim uz Ukrainas bruņotajiem spēkiem.”
Ārkārtas somas un svilpes bērniem: kā ziemai gatavojas Ivanofrankivskā
Anna dzīvo Ivanofrankivskā, pilsētā Ukrainas rietumos. Viņa stāsta, ka pagājušajā gadā mājokļu apkure bija stabila. Enerģētikas infrastruktūras apšaudes laikā apkure pazuda, līdz tika atjaunota elektroapgāde.
“Taču visās slimnīcās, hospitāļos un skolās bija apkure. Pilsēta bija nodrošinājusi rezerves elektroapgādi. Es strādāju par administratori privātskolā. Mums ir elektriskā apkure, turklāt ir arī sava alternatīva avārijas elektroapgādes pārtraukumu gadījumiem. Taču, protams, brīvdienās un naktīs mēs taupām elektrību,” viņa stāsta.
Šogad karadarbības dēļ apkures sezonai Ivanofrankivskā jāsākas 1. novembrī. Tomēr pilsētniekus jau brīdinājuši, ka, saglabājoties siltam laikam, apkure mājokļos tiks pieslēgta vēlāk.
“Taču es zinu, ka slimnīcās apkuri jau ieslēdz patstāvīgi. Jā, arī šeit laiku pa laikam runā par smagu ziemu. Varasiestādes iesaka pārcelties uz privātmājām, pie paziņām vai radiniekiem, atrast alternatīvu mājokli. Taču cilvēki tā nedara. Piemēram, jā, mums ir iespēja aizbraukt uz laukiem. Šī apdzīvotā vieta atrodas kalnos, sešdesmit kilometru attālumā no apgabala centra. Taču visa mūsu ģimene strādā pilsētā. Kā mēs tad strādāsim? Mēs visi automātiski paliktu bez darba.”
Anna uzsver, ka, lai gan Ukrainas rietumu daļa tiek apšaudīta nedaudz retāk nekā pārējā valsts teritorija, arī šeit iedzīvotāji cenšas būt gatavi jebkādām Krievijas uzbrukumu sekām. Aptuveni tā viņa iesaka rīkoties arī Baltijas valstu iedzīvotājiem.
“Mana māsa dzīvo Latvijā, un, ja ir kādi cilvēki, kuriem es nekad nenovēlētu piedzīvot karu, tad tie ir Latvijas iedzīvotāji,” saka Anna. Viņa iesaka domāt uz priekšu, apsvērt iespējamos scenārijus un sagādāt nepieciešamo.
“Sagatavojiet ārkārtas somas, ja iespējams, padomājiet par alternatīvu elektroenerģijas avotu savam mājoklim. Tas nav gluži padoms latviešiem, bet vienkārši piemērs tam, kā mēs šeit, Ukrainā, pastāvīgi cenšamies paredzēt, kas varētu notikt.”
Kā piemēru Anna min, ka skolas, kurā viņa strādā, vadītāja ar 3D printeri izgatavojusi svilpes, ko pakārt kaklā, un izdalījusi tās visiem skolēniem. Tās paredzētas gadījumam, ja kāds no bērniem nonāktu zem gruvešiem, lai glābēji varētu viņu ātrāk atrast…
Teksta autore Oksana Puhachova. Tulkojusi Evita Savicka.
