Latvijas 15. Saeimas vēlēšanās reģistrēta zemākā vēlētāju aktivitāte kopš neatkarības atjaunošanas. Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs pauda bažas par zemo vēlētāju aktivitāti. “Vilšanās un vienaldzība ir bīstamas mūsu valsts demokrātiskiem pamatiem un nākotnei. Kaislībām norimstot, par šo nopietni jādomā gan politiķiem, gan ekspertiem, gan žurnālistiem,” viņš sacīja.
Eksperti komentē zemās aktivitātes iemeslus, uzsverot spilgtu līderu un politisko piedāvājumu trūkumu. “Chayka” faktu pārbaudes materiālu sērijas ietvaros nolēmām noskaidrot, kādus vēlētāju aktivitātes rādītājus uzskata par zemiem, kādus – par augstiem un kādus varētu vērtēt kā pieņemamus. Tāpat aplūkosim, kas ir obligātā balsošana un kāda bijusi vēlētāju aktivitāte pēdējās parlamenta vēlēšanās citās valstīs.
Ko atspoguļo vēlētāju aktivitātes rādītāji?
Vēlētāju aktivitāti parasti aprēķina kā balsošanā piedalījušos cilvēku īpatsvaru no kopējā reģistrēto vēlētāju skaita, izsakot to procentos. Tomēr aprēķina bāze dažādās valstīs un avotos var atšķirties. Atšķirības var būt arī pašā procentu aprēķinā – vai tiek ņemtas vērā visas nodotās vēlēšanu zīmes vai tikai derīgās balsis.
Vairāku valstu tiesību aktos noteikts minimālais vēlētāju aktivitātes slieksnis, kuru nesasniedzot vēlēšanas tiek atzītas par nenotikušām. Latvijā Saeimas vēlēšanām šāds slieksnis nav noteikts.
Augsta vēlētāju aktivitāte tiek uzskatīta par pozitīvu faktoru un var liecināt par pastāvošās politiskās sistēmas leģitimitāti, taču ne vienmēr. Piemēram, politologu Ādama Bonikas un Maikla Makfola skatījumā “demokrātijas darbojas labāk, ja balso vairāk cilvēku”.
Saskaņā ar Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (ESAO), kurā ietilpst 38 valstis, datiem vidējais vēlētāju aktivitātes rādītājs samazinājies no aptuveni 75% 20. gadsimta 90. gadu sākumā līdz 65% 21. gadsimta 20. gadu sākumā. Turcijā parlamenta vēlēšanās piedalās vairāk nekā 85% vēlētāju, savukārt Šveicē – mazāk nekā 50%.
Tātad šie vidējie 65% nav nekāds vispārpieņemts normatīvs, bet gan tas, ko mēdz dēvēt par “vidējo temperatūru slimnīcā”.
Lai novērtētu demokrātijas stāvokli, jāņem vērā arī tas, vai balsošana ir obligāta, vēlēšanu norises apstākļi, reāla izvēles brīvība un virkne citu faktoru. Piemēram, Francijā 2022. gada parlamenta vēlēšanu pirmajā kārtā vēlētāju aktivitāte bija 47,5%, bet 2024. gadā tā pieauga līdz 66,7%. Eksperti to skaidroja ar vēlēšanu augstajām likmēm – situāciju, kurā vēlētāji apzinājās, ka no viņu balsojuma ir atkarīgs valsts turpmākais politiskais kurss.
Aktivitātes samazināšanos var skaidrot arī ar “politisko nogurumu”, kā tas bija 2024. gada vēlēšanās Lielbritānijā, kad vēlētāju aktivitāte samazinājās līdz 60%, lai gan 2017. gadā tā bija 68,8%, bet 2019. gadā – 67,5%.
Ļoti zema vēlētāju aktivitāte var atspoguļot galēju sabiedrības neapmierinātību vai būt politiska boikota sekas. Kā piemēru var minēt 2024. gada prezidenta vēlēšanas Tunisijā, kurās piedalījās tikai 28,79% vēlētāju, bet prezidents Kaiss Saīds tika pārvēlēts uz otro termiņu, saņemot 90,69% balsu.
Opozīcijas organizēto boikotu izraisīja Saīda politisko konkurentu izslēgšana no vēlēšanām un politiskās darbības ierobežojumi.
Vēlētāju aktivitāte nebrīvās vēlēšanās
Autoritāriem režīmiem masveidīga dalība vēlēšanās joprojām ir svarīga, pat ja valdnieka vai valdošās partijas uzvara ir iepriekš izlemta. Augsti vēlētāju aktivitātes rādītāji leģitimē varu, demonstrē tās spēju mobilizēt iedzīvotājus un rada priekšstatu par visas tautas vienprātību – galvenokārt pašas valsts sabiedrībai.
Politologi Skots Gelbahs un Alberto Simsers darbā “Vēlēšanu manipulācijas kā birokrātiskās kontroles instruments”, kas pirmoreiz publicēts 2014. gadā, piedāvāja modeli, kas skaidro, kā manipulācijas ar vēlēšanām palīdz stiprināt birokrātijas motivāciju rīkoties valdnieka interesēs.
Savukārt politoloģe Margarita Zavadskaya šajā kontekstā analizē Krievijas 2024. gada prezidenta vēlēšanas pētījumā “Prezidenta vēlēšanas Krievijā: represiju signalizēšana un opozīcijas demobilizācija”. Pēc Zavadskayas vērtējuma, vēlēšanas kļuva par pārbaudījumu Putina režīma spējai demonstrēt spēku un vienotību.
Svarīga auditorija varai bija Krievijas elite, kuras politiskās un ekonomiskās pozīcijas ir atkarīgas no Vladimira Putina palikšanas pie varas. Vēl viens vēlēšanu aktivitātes demonstrācijas adresāts bija opozicionāri noskaņotie iedzīvotāji, kurus “plašā atbalsta prezidentam” demonstrēšanai vajadzēja demoralizēt.
Saskaņā ar Krievijas vēlēšanu komisijas oficiālajiem datiem 2024. gada martā notikušajās prezidenta vēlēšanās piedalījās 77,49% vēlētāju – tas bija rekordaugsts rādītājs mūsdienu Krievijas prezidenta vēlēšanās. Tika apgalvots, ka vēlēšanās piedalījušies 87 576 075 vēlētāji, ieskaitot attālinātās elektroniskās balsošanas dalībniekus, bet amatā esošais prezidents saņēmis 87,28% balsu.
Vēlēšanu analītiķi pētīja ne tikai viltojumus Putina labā, bet arī pārrēķināja vēlētāju aktivitāti un absolūto vēlēšanu dalībnieku skaitu. Pamatojoties uz anomālo balsu novērtējumu un papildu pieņēmumiem, pētījuma autori aprēķināja, ka vēlēšanās varētu būt piedalījušies aptuveni 60 miljoni cilvēku jeb 56% vēlētāju, nevis oficiāli paziņotie 87,6 miljoni jeb 77,49%.
Baltkrievijā 2025. gada prezidenta vēlēšanās oficiāli piedalījās 85,7% vēlētāju, bet Aleksandrs Lukašenko saņēma 86,82% balsu. Savukārt Irānā, kur valdošais ajatollu režīms arī ir ieinteresēts demonstrēt tautas vienotību, vēlētāju aktivitāte 2024. gadā bija 39,93% pirmajā kārtā un 49,68% otrajā.
Toties Ziemeļkorejā, kur no balsošanas izvairīties nav tik vienkārši, 2026. gada martā notikušajās Augstākās tautas sapulces vēlēšanās vēlētāju aktivitāte sasniedza 99,99%, bet 99,93% vēlētāju atbalstīja piedāvātos kandidātus.
Aptuveni tāda pati situācija ar vēlētāju aktivitāti bija lielākajā daļā padomju vēstures, kad vēlēšanas kalpoja par masveidīga atbalsta demonstrāciju.
1937. gada decembrī notikušajās PSRS Augstākās Padomes vēlēšanās oficiālā vēlētāju aktivitāte bija 96,8%, bet komunistu un bezpartejisko bloka kandidāti saņēma 98,6% balsu Savienības Padomē un 97,8% – Tautību Padomē.
Līdz pēdējām pirmsreformu padomju vēlēšanām 1984. gadā paziņotie rādītāji bija sasnieguši 99,99% vēlētāju aktivitāti un 99,94–99,95% balsu par valdošā (un faktiski vienīgā) bloka kandidātiem.
Obligātā balsošana
Jau pirms divarpus tūkstošiem gadu Atēnās uzskatīja, ka ikvienam pilsonim ir pienākums piedalīties kopīgu lēmumu pieņemšanā. Tiesa, par pilsoņiem ar politiskajām tiesībām tika uzskatīti tikai brīvi, pilngadīgi Atēnu izcelsmes vīrieši. Formāli tautas sapulču apmeklēšana bija brīvprātīga, taču tos, kuri nepiedalījās, sabiedrība nosodīja, un reizēm cilvēkus pat piespiedu kārtā sapulcināja uz tautas sapulcēm.
Ievērojamā valstsvīra Perikla bēru runā, ko atstāstījis vēsturnieks Tukidīds, cilvēks, kurš nepiedalās sabiedriskajā dzīvē, ir nosaukts par polisei nederīgu.
Jauno laiku demokrātiju veidošanās periodā radās idejas par obligāto balsošanu – vēlētāju juridisku pienākumu piedalīties vēlēšanās.
Piemēram, Beļģijā obligāto balsošanu vīriešiem ieviesa 1892. gadā, bet sievietēm – 1949. gadā. Austrālijā balsošana federālajās vēlēšanās kļuva obligāta 1924. gadā, un vēlētāju aktivitāte Pārstāvju palātas vēlēšanās pieauga no 59,38% 1922. gadā līdz 91,38% 1925. gadā.
Dažas valstis vēlāk atteicās no obligātās dalības vēlēšanās: Nīderlande – 1970. gadā, bet Venecuēla – 1993. gadā, kad tika atceltas sankcijas par nepiedalīšanos.
Tā rezultātā, piemēram, Venecuēlā vēlētāju aktivitāte samazinājās no aptuveni 82% 1988. gadā līdz 60% 1993. gadā. Tomēr būtu nekorekti šo kritumu skaidrot tikai ar sankciju atcelšanu par nepiedalīšanos vēlēšanās.
Kā norāda Starptautiskais Demokrātijas un vēlēšanu atbalsta institūts (International IDEA), obligātās balsošanas noteikumu piemērošana dažādos reģionos būtiski atšķiras: vienās valstīs par nepiedalīšanos bez attaisnojoša iemesla paredzēti naudas sodi un citi ierobežojumi, savukārt citās šis pienākums paliek formāls.
Galvenais obligātās balsošanas pretinieku arguments ir tāds, ka šī sistēma nav savienojama ar demokrātijai raksturīgo brīvību, bet piespiedu dalība vēlēšanās neveicina apzinātu un atbildīgu izvēli.
Savukārt sistēmas atbalstītāji uzskata, ka varas pārstāvju ievēlēšanai jābūt pilsoņa pienākumam, līdzīgi kā nodokļu maksāšanai, obligātās pamatizglītības iegūšanai vai obligātajam militārajam dienestam.
Joprojām ir valstis, kurās obligātās balsošanas sistēmā tiek piemērotas reālas sankcijas. Piemēram, Austrālijā par nepiedalīšanos vēlēšanās bez attaisnojoša iemesla paredzēts 20 Austrālijas dolāru sods (aptuveni 12,5 eiro), bet Čīlē – naudas sods 0,5–1,5 nodokļu vienību apmērā (aptuveni 33–99 eiro).
Beļģijā par neierašanos vēlēšanās bez attaisnojoša iemesla formāli paredzēti naudas sodi, taču pēdējos divdesmit gados tie praktiski netiek piemēroti. Līdzīga situācija ir Luksemburgā, kur sankcijas noteiktas likumā, bet praksē tās gandrīz neizmanto.
Eiropā par spilgtāko piemēru reālai sankciju piemērošanai obligātās balsošanas sistēmā var uzskatīt nelielo Šveices Šafhauzenes kantonu, kur par nepiedalīšanos balsošanā bez attaisnojoša iemesla jāmaksā 6 Šveices franki (aptuveni 6,5 eiro).
Šveicē referendumi ir iecienīti un balsošana notiek bieži. Šveices sabiedriskās raidorganizācijas SRF aprēķini liecina, ka cilvēkam, kurš pastāvīgi izlaiž katru balsošanu, līdz 65 gadu vecumam kopējā soda naudu summa var pārsniegt 1000 Šveices franku (aptuveni 1075 eiro).
Vēlētāju aktivitāte Latvijā, Baltijas reģiona kaimiņvalstīs un ES
Patiešām, pēdējās Saeimas vēlēšanās vēlētāju aktivitāte bija rekordzema – 51,79%. Iepriekšējās vēlēšanās 2022. gadā šis rādītājs bija 59,41%, kas liecina par ievērojamu kritumu. Tomēr 2018. gadā vēlētāju aktivitāte bija tuvāka pašreizējai – 54,56%. Tātad vēlētāju aktivitāte jau iepriekš ir samazinājusies un pēc tam atkal pieaugusi.
Grafikā redzams, kā mainījusies vēlētāju aktivitāte parlamenta vēlēšanās, sākot ar rekordaugstajiem 89,9% 1993. gadā.
Kopš balsošanas beigām plašsaziņas līdzekļi publicē rakstus, kuros speciālisti spriež par vēlētāju aktivitātes samazināšanās iemesliem un tā sekām Latvijas politiskajā dzīvē. Plašā LSM materiālā cita starpā runāts par sabiedrības novecošanos, kā arī vēlētāju struktūras pārmaiņām Latvijā.
Interesants ir arī šāds novērojums: “Pieaugot ārvalstīs reģistrēto balsstiesīgo skaitam, kuru līdzdalība ir daudz zemāka nekā Latvijā, kopējais Latvijas rādītājs var samazināties arī tad, ja Latvijā dzīvojošo vēlētāju aktivitāte būtiski nemainās.”
Augsto vēlētāju aktivitāti pirmajās Saeimas vēlēšanās pēc neatkarības atjaunošanas parasti skaidro ar nepieredzētu emocionālu pacēlumu sabiedrībā. Vēsturnieks Andrejs Plakans saista augsto aktivitāti šajās parlamenta vēlēšanās ar plaši izplatīto apziņu par vēsturiskā brīža nozīmīgumu.
Interesanti, ka 1992. gadā Igaunijas Rīgikogu vēlēšanās piedalījās 67,8% vēlētāju, bet Lietuvas Seima vēlēšanās – 75,2%. Lai gan varētu šķist, ka kaimiņvalstīs gan emocionālais pacēlums, gan vēsturiskā brīža nozīmīgums tolaik nebija mazāks nekā Latvijā.
Tomēr arī mūsdienu vēlētāju aktivitātes rādītāji kaimiņvalstīs neļauj viennozīmīgi novērtēt zemās aktivitātes politisko nozīmi Latvijā. Pēdējās parlamenta vēlēšanās Igaunijā piedalījās 63,5% vēlētāju – gandrīz par ceturtdaļu vairāk nekā Latvijā. Savukārt 2024. gada Lietuvas Seima vēlēšanu pirmajā kārtā vēlētāju aktivitāte bija 52,2%, tātad gandrīz tāda pati kā pie mums.
No Austrumeiropas ES valstīm zemāka vēlētāju aktivitāte nekā Latvijā pēdējās parlamenta vēlēšanās 2026. gadā bija Bulgārijā – 51,11%. Savukārt pretējā galējībā ir Ungārija, kur 2026. gada vēlēšanās piedalījās 79,6% vēlētāju. Taču ikviens, kurš seko Eiropas politiskajai dzīvei, saprot, cik nozīmīgas ungāriem bija pēdējās vēlēšanas, kurās izšķīrās Viktora Orbāna varas liktenis.
No Rietumeiropas ES valstīm augstāko vēlētāju aktivitāti pēdējās parlamenta vēlēšanās uzrādīja Beļģija – 88,4%, bet zemāko – Francija ar 66,71% pirmajā kārtā. Abas vēlēšanas notika 2024. gada vasarā.
Turklāt gan Beļģija, gan Francija ir stabilas demokrātijas ar augstu politisko tiesību un pilsonisko brīvību līmeni. Tiesa, Beļģijas gadījumā jāatgādina, ka obligātā balsošana var veicināt augstāku vēlētāju aktivitāti pat tad, ja reālas sankcijas netiek piemērotas.
Mūsdienu politoloģijā nepastāv vispārpieņemts vēlētāju aktivitātes diapazons, kas pats par sevi liecinātu par demokrātijas veselīgumu. Atrauti no daudziem citiem sabiedriski politiskajiem faktoriem, vēlētāju aktivitātes rādītāji neliecina ne par sabiedriski politiskā klimata pasliktināšanos, ne uzlabošanos.
Augsta vēlētāju aktivitāte pati par sevi tiek uzskatīta par vēlamu, jo tā paplašina pilsoņu pārstāvniecību. Tomēr vēlētāju aktivitātes samazināšanās demokrātiskas valsts vēlēšanās ir tikai pamats pētīt tās iemeslus, nevis pierādījums demokrātijas krīzei.
Teksta autors Konstantins Beļskis. Tulkojusi Evita Savicka.
