Platformā ManaBalss tiek vākti paraksti, lai cilvēki ar autiskā spektra traucējumiem (AST) arī pēc pilngadības sasniegšanas varētu turpināt saņemt valsts finansētu terapeitisko un sociālo atbalstu – neatkarīgi no invaliditātes esamības vai grupas.
Iniciatīva “Atbalstam nav derīguma termiņa! Balso par valsts atbalstu autisma diagnozei arī pēc 18 gadu vecuma” tika publicēta 2026. gada 21. jūlijā.
Lai kolektīvo iesniegumu varētu iesniegt izskatīšanai Saeimā, nepieciešams savākt 10 000 parakstu. Gandrīz divus mēnešus pēc iniciatīvas publicēšanas to atbalstījuši tikai 1524 cilvēki.
Bet ģimenēm, kurās aug šādi bērni, šis atbalsts ir ļoti svarīgs. “Sasniedzot pilngadību, pie mums Latvijā autisma diagnoze it kā izgaist un tās vietā vienkārši tiek piešķirta invaliditātes grupa. Turklāt tas notiek pēc papīriem, bērnu nemaz neredzot,” stāsta Olga Trofimoviča, kuras dēlam nesen apritēja 18 gadi. Jaunietim ir autisms.
Kā atbalsta sistēma darbojas pašlaik
Pašlaik likums atsevišķi paredz valsts finansētu psihosociālās rehabilitācijas pakalpojumu bērniem ar autiskā spektra traucējumiem. Bērniem ar AST vecumā no diviem līdz 18 gadiem, kuriem noteikta invaliditāte, šo pakalpojumu nodrošina Latvijas Autisma apvienība.
Atsevišķs atbalsta terapijas veids paredzēts jaunākiem bērniem pēc autisma diagnosticēšanas vai gadījumos, kad ir aizdomas par AST un ir izieta agrīnās intervences programma.
Pēc 18 gadu vecuma sasniegšanas likums neparedz atsevišķu valsts finansētu sociālās rehabilitācijas pakalpojumu kopumu, kas tiktu nodrošināts tieši uz AST diagnozes pamata.
Iniciatīvas autori uzskata, ka tādēļ pieauguša cilvēka iespējas saņemt atbalstu lielākā mērā ir saistītas ar noteikto invaliditāti un tās kritērijiem, lai gan autisma izraisītie funkcionālie ierobežojumi var izpausties citādi.
“Sasniedzot pilngadību, autisma diagnoze izgaist”
Daugavpiliete Olga Trofimoviča ir mamma jaunietim ar autismu. Viņas dēlam nesen apritēja 18 gadi. ManaBalss iniciatīvu viņa vērtē pozitīvi.
“Šādas iniciatīvas ir nepieciešamas, jo tas ir mēģinājums skaļi norādīt uz pastāvošo problēmu, kaut ko mainīt. Cik veiksmīga tā būs, rādīs laiks,” saka Olga.
Pārmaiņas pēc dēla pilngadības sasniegšanas ģimene izjuta nepastarpināti.
Viņas dēls praktiski nerunā un nespēj patstāvīgi pārvietoties. Pēc 18 gadu vecuma sasniegšanas viņam tika noteikta II invaliditātes grupa. Pēc Olgas teiktā, tādēļ ģimene zaudēja kopšanas pabalstu.
Šajā gadījumā šāda atkarība patiešām ir paredzēta spēkā esošajos noteikumos. Pilngadīgai personai kopšanas pabalstu izmaksā, ja Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisija (VDEĀVK) ir noteikusi invaliditāti un izsniegusi atsevišķu atzinumu par īpašas kopšanas nepieciešamību. Savukārt personām, kas vecākas par 18 gadiem, šāds atzinums paredzēts tikai I invaliditātes grupas gadījumā.
Tādējādi, ja Olgas dēlam ir noteikta II invaliditātes grupa, viņš nevar saņemt šim pabalstam nepieciešamo VDEĀVK atzinumu – neatkarīgi no tā, cik liela palīdzība viņam faktiski nepieciešama ikdienā.
Pieaugušajiem ar invaliditāti, kuras cēlonis ir slimība kopš bērnības un kuriem nepieciešama īpaša kopšana, pabalsta apmērs pašlaik ir 413,43 eiro mēnesī.
Olga saka, ka viņas ģimenes situācija nav vienīgais šāds gadījums. “Vecākiem nākas tiesas ceļā panākt invaliditātes grupas pārskatīšanu, atkārtotu ekspertīzi un pienākošos pabalstu atjaunošanu,” viņa stāsta.
Pēc dēla pilngadības sasniegšanas, pēc Olgas teiktā, samazinājušās arī citas iespējas saņemt palīdzību.
“Pēc 18 gadu vecuma vairs nav pašvaldības atbalsta speciālistu apmeklēšanai. Medicīniskās palīdzības pieejamība samazinās. Piemēram, vairs nevar bez maksas salabot zobus narkozē,” turpina Olga.
Ko piedāvā iniciatīva
Iniciatīvas autori piedāvā veikt grozījumus Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likumā un paredzēt pilngadīgiem cilvēkiem ar AST valsts finansētu sociālās rehabilitācijas pakalpojumu kopumu neatkarīgi no invaliditātes esamības vai grupas.
Viņu ieskatā atbalsts būtu jānosaka atbilstoši cilvēka faktiskajām funkcionālajām vajadzībām. Tostarp tiek piedāvāts nodrošināt bērnībā saņemtā atbalsta pēctecību.
Turklāt iniciatīvas autors piedāvā uzdot Ministru kabinetam līdz 2027. gada 1. jūnijam izstrādāt noteikumus, kas noteiktu šāda pakalpojumu kopuma saturu, apjomu un saņemšanas kārtību, kā arī pilnveidot invaliditātes un funkcionālo spēju noteikšanas kritērijus cilvēkiem ar neiroattīstības traucējumiem.
Iniciatīvas autori vērš uzmanību uz to, ka cilvēka patstāvība sadzīvē ne vienmēr atspoguļo visus ar autismu saistītos ierobežojumus. Cilvēks, piemēram, var patstāvīgi apģērbties vai paēst, taču sensoro pārslodžu, izpildfunkciju un sociālās komunikācijas traucējumu dēļ viņam var būt nopietnas grūtības patstāvīgi pārvietoties, mācīties, strādāt vai veikt citus ikdienas uzdevumus.
“Atbalstam ir jāseko autisma diagnozei un cilvēka reālajām funkcionēšanas spējām, nevis invaliditātes grupai,” teikts iniciatīvā.
“Ģimenei nekas nemainās”
Pēc Olgas Trofimovičas domām, pats pilngadības sasniegšanas fakts nekādi nemazina cilvēkam nepieciešamās palīdzības apjomu.
“Ģimenei, kurā audzis bērns ar autismu, nekas nemainās. Parasti viņš nav spējīgs dzīvot patstāvīgi. Viņam joprojām ir nepieciešama ikdienas aprūpe, uzraudzība, attīstība un ārstēšana,” saka Olga.
Arī iniciatīvas autori uzskata, ka atbalsta pārtraukšana vai samazināšana pēc pilngadības sasniegšanas var mazināt bērnībā saņemtās palīdzības rezultātus un palielināt slogu tuviniekiem. Atbalsta saglabāšanai, viņuprāt, būtu jāpalīdz pieaugušajiem ar AST attīstīt sociālās un darba prasmes un, ciktāl tas iespējams katrā konkrētajā gadījumā, dzīvot patstāvīgāk.
Parakstīt iniciatīvu var platformā ManaBalss.
