Ko darīt, ja kaimiņu suns, palicis mājās viens, ilgstoši gaudo vai rej un traucē? Šis jautājums bieži tiek apspriests sociālajos tīklos. Atbildot uz to, Daugavpils pašvaldības policija norāda: riešana pati par sevi nav iemesls naudas sodam vai citam bargākam sodam. Taču katrs gadījums tiek vērtēts individuāli, ņemot vērā konkrētos apstākļus un iespējamos dzīvnieku turēšanas noteikumu pārkāpumus.
Dalāmies ar Daugavpils pašvaldības policijas ieteikumiem, kā arī “Chayka” redaktores Innas Plavokas personīgo pieredzi.
Kam pievērš uzmanību, saņemot sūdzību
Policija skaidro, ka būtiski ir tas, cik ilgi un intensīvi suns rej, kurā diennakts laikā tas notiek un kādos apstākļos. Ja suns rej neregulāri un īslaicīgi, piemēram, reaģējot uz troksni aiz durvīm, saimnieku parasti pie atbildības nesauc.
Ir saprotams, ka suņa riešana vai gaudošana atšķiras no trokšņa, ko cilvēks rada apzināti, un dzīvnieka uzvedību nav iespējams mainīt vienā mirklī. Zināmā mērā mājdzīvnieku radītās skaņas ir normāla un paredzama ikdienas dzīves sastāvdaļa.
Saimnieka pienākumi
Vienlaikus suņa saimniekam ir pienākums rūpēties par dzīvnieka labturību un iespēju robežās novērst ilgstošu un nepamatoti traucējošu uzvedību. To nosaka Dzīvnieku aizsardzības likums. Daugavpilī ir spēkā arī pašvaldības noteikumi par mājas (istabas) dzīvnieku turēšanu.
Problēmu var palīdzēt risināt:
- apmācība un nodarbības ar kinologu;
- pietiekama fiziskā slodze;
- pakāpeniska suņa pieradināšana palikt vienam.
Ja saimnieks ir gatavs sadarboties un aktīvi meklē risinājumu, sods nav efektīvākais līdzeklis.
Ar ko sākt kaimiņiem: pašvaldības policijas ieteikumi
Policija iedzīvotājiem iesaka vispirms mierīgi aprunāties ar dzīvnieka saimnieku. Saimnieks var vienkārši nezināt, kā mājdzīvnieks uzvedas viņa prombūtnes laikā. “Savstarpēja saziņa nereti ļauj problēmu atrisināt bez atbildīgo dienestu iesaistes,” norāda Daugavpils pašvaldības policijā.
Savukārt, ja tiek saņemta informācija par iespējamu dzīvnieku aizsardzības vai turēšanas prasību pārkāpumu, Daugavpils pašvaldības policijas darbinieki savas kompetences ietvaros veic pārbaudi. Ja pārkāpums apstiprinās, saimnieku var saukt pie administratīvās atbildības.
“Būtiski saglabāt līdzsvaru starp iedzīvotāju tiesībām uz mierīgu vidi un izpratni, ka dzīvnieku radītas skaņas zināmā apjomā ir dabiskas un ir daļa no ikdienas dzīves daudzdzīvokļu mājās un citā kopīgā sadzīves vidē,” norāda pašvaldības policijā.
No personīgās pieredzes: redakcijas ieteikumi
Inna Plavoka jau daudzus gadus ir basetu saimniece. Viņas pirmais suns bija Unita Zombi (jā, tieši tāds bija viņas vārds ciltsrakstos). Viņa nodzīvoja pie Innas 11 gadus, un mēs redakcijā droši zinām, ka Daugavpils Čerepovas iedzīvotāji, kur Inna tolaik dzīvoja, atceras viņas Unku.
Tagad jau 11. gadu pie Innas dzīvo Zara — basetu šķirnes suns, kas uz Latviju atvests no Polijas. Pašlaik abas dzīvo privātmājā, taču bērnību un jaunību Zara pavadīja daudzdzīvokļu mājas ceturtajā stāvā. Un, pēc Innas teiktā, kaimiņi ne reizi nav sūdzējušies, ka suns viņiem traucētu.
Lai Zara pierastu pie jaunās dzīvesvietas, pirmās divas nedēļas Inna pusi dienas strādāja no mājām. Tagad tas ir ierasti, bet toreiz, pirms vairāk nekā desmit gadiem, tā vēl bija neierasta prakse, un Innas darbavietā jokoja, ka viņa esot “dekrēta atvaļinājumā”.
“Pirmajās nedēļās centāmies pavadīt ar viņu pēc iespējas vairāk laika un pakāpeniski pieradinājām palikt vienai. Turklāt pēc pieredzējušās Daugavpils kinoloģes Antoninas Nackevičas ieteikuma parūpējāmies, lai, paliekot vienai, Zarai būtu, ar ko sevi nodarbināt,” stāsta Inna.
Piemēram, stāsta basetu cienītāja, vecas zeķes vai dvieļus sasēja mezglos un atstāja telpā, kur Zara uzturējās saimnieku prombūtnes laikā.
“Mums bija vesela kaste ar šādiem mezgliem, mēs tos izmētājām istabā un gaitenī,” stāsta Inna.
Inna ik pa laikam atstāja Zarai arī jaunu apavu kasti, ar kuru kucēns nodarbojās līdz saimnieku atgriešanās brīdim.
“Pie virtuves durvju augšējās pārliktņa daļas mēs piestiprinājām āķus un pie tiem piesējām virves, kas arī bija sasietas no dažādām vecām lietām. Tās taisījām tādā garumā, lai Zarai būtu jāpapūlas tām tikt klāt. Kucēnam tā bija neticami aizraujoša nodarbe — skraidīt pakaļ un mēģināt noķert šīs plīvojošās lentes.”
Mūsdienās var iegādāties daudz dažādu attīstošo rotaļlietu suņiem. Stratēģiskās spēles, prāta spēles un ošņāšanas paklājiņus var atrast Daugavpils zooveikalos vai internetā. Taču kaut ko interesantu var izdomāt arī pašu spēkiem. Vajadzīga tikai vēlēšanās.
Kopumā Inna uzskata, ka ir svarīgi nodarbināt savu suni ar kaut ko interesantu. Palicis mājās viens, suns gaudo un rej nevis aiz spītības, bet gan garlaicības dēļ. Svarīgi nodrošināt arī pēc iespējas lielāku fizisko un garīgo slodzi. Turklāt garīgā slodze ir īpaši svarīga.
“Mēs draudzējāmies ar ļoti pieredzējušu suņu saimnieci Oļu, un viņa man iemācīja, ka ļoti labs treniņš smadzenēm ir pastaiga ar jaunu suni pa pilsētas ielām. Protams, pie pavadas. Jaunas skaņas, jaunas smaržas, jaunas sajūtas — tas viss liek sunim domāt, pieņemt lēmumus. Un, manuprāt, tas ir efektīvāk par ilgiem skrējieniem pa lauku vai mežu, lai gan arī ar to mēs regulāri nodarbojāmies. Bet vispār ar jauno Zaru mēs pastaigājāmies vismaz četras reizes dienā un nogājām ne mazāk kā desmit kilometrus.”
Inna arī pastāstīja, ka pašlaik seko profesionālā kinologa un suņu uzvedības korekcijas speciālista Dimas DogProff (Dima DogProff) lapai, kur atrod daudz noderīgu padomu suņu saimniekiem.
“Suns ir milzīga atbildība, un tā uzvedība pilnībā ir atkarīga no tā, cik nopietni saimnieks šo atbildību uztver,” uzskata Inna Plavoka.
