Kad cilvēks pakļaujas – un kad sāk pretoties? Vai ir iespējams ievērot svešus noteikumus un vienlaikus pārbaudīt to robežas? Un kam jānotiek, lai cilvēks, kurš jau ilgi seko citu norādījumiem, atkal sāktu pieņemt pats savus lēmumus?
19. augustā kultūrtelpā “New East” notika kustību izrādes “116006” pirmizrāde, ko tās veidotāji raksturoja kā “hermētisku cilvēka izzušanas novērojumu”. Bet vai tiešām izzušanas?
Iepriekš režisors Eduards Beļnikovs “Chayka” atzina, ka nevēlas piedāvāt gatavu izrādes interpretāciju: “Es to esmu izdarījis, man tajā ir sava jēga, sava loģika, pat zināms sižets. Bet, lūdzu, veidojiet savu vīziju.”
Tāpēc jo vērtīgāka bija iespēja pēc izrādes pārrunāt redzēto ar radošo komandu un citiem skatītājiem.
Abpus caurspīdīgajai sienai
Uz skatuves aiz caurspīdīga aizkara – cilvēks. Vai tomēr ne gluži? Sirreāla plastika, stūrainas kustības – brīžiem būtne nedaudz atgādina Bellu no Jorga Lantima filmas “Nabaga radības” tajā posmā, kad viņa vēl tikai sper savus pirmos soļus šajā pasaulē.
Nav saprotams, kā būtne nonākusi slēgtajā telpā, kur vienīgā saikne ar ārpasauli ir kāds viņpus televizora ekrānam. Kāds, kurš dod norādījumus – reizēm visai pretrunīgus – un apbalvo ar cepumiņu. Vai neapbalvo.
Būtnei nav nekā – tikai bumbiņa, kas tai acīmredzami ir ļoti mīļa, ar kuru tā spēlējas kā kaķēns un kuru izmanto, lai atbildētu uz jautājumiem no ekrāna.
Kas tā par būtni? Zinātniska eksperimenta rezultāts, kas tikai mācās dzīvot? Vai varbūt cilvēks, kurš izdzīvojis briesmīgā katastrofā un tagad pavada dienas drošībā, noslēgtā telpā? Cenšoties atcerēties, kas viņš reiz bijis?
Viennozīmīgu atbildi izrāde nesniedz – un, iespējams, tā nemaz nav jāmeklē. Daudz svarīgāk ir vērot, kas notiek ar būtni aiz caurspīdīgās sienas – un kas tajā pašā laikā notiek ar tevi šajā pusē.
Tiesa, vērot ne vienmēr ir viegli. Izrāde izrādījās ne tikai emocionāli, bet arī fiziski nekomfortabla: asas kustības, skaņa, stroboskops un noslēgtā telpa aiz caurspīdīgās sienas radīja gandrīz fizisku trauksmes un spriedzes sajūtu. Taču mākslai nav obligāti jārada skatītājam komforts.
“Nācās mazliet pārkāpt pāri sev”
Taču, ja skatītājam notiekošais kļuva par nedaudz vairāk nekā stundu ilgu koncentrētu pieredzi, Viktorijai Kovaļovai šajā stāvoklī mēģinājumos bija jāatgriežas atkal un atkal. Viņa nodarbojas ar laikmetīgo deju, taču šāda veida aktieriskais darbs viņai bija kas jauns.
Pirms pirmizrādes Eduards Beļnikovs stāstīja, ka Viktorija lomā iejutusies negaidīti ātri: “Viņa nevis vienkārši iejutās – viņa burtiski ielēca šajā stāvoklī.”
Varētu šķist, ka viss noticis gandrīz bez piepūles. Taču pati izpildītāja šo procesu apraksta citādi. Sarunā ar “Chayka” Viktorija atzina, ka gandrīz katrā mēģinājumā viņai nācies mazliet pārkāpt pāri sev.
Te nepietika iemācīties gatavu kustību secību: varones stāvoklis ikreiz bija jāatrod un jāizdzīvo no jauna.
To, cik sarežģīts bijis šis darbs ar ķermeni, labi var redzēt arī no skatītāju zāles. Es nepārzinu deju un skatuves kustību tik labi, lai profesionāli vērtētu tehniku, taču Viktorijas plastika ir iespaidīga.
Brīžiem viņas kustības ir graciozas un plūstošas, citkārt ķermenis it kā lūst, izliecas neierastos leņķos un šķietami zaudē ierastās cilvēciskās aprises.
Viktorija saka, ka šo pieredzi bez vilcināšanās atkārtotu: “Vēl desmit reizes atkārtotu, vēl simt, divsimt – neko nenožēloju.”
Godīgā ķermeņa valoda
Par izrādes plastisko risinājumu atbild Daugavpils teātra aktrise un dejotāja Vanda Gibovska. Pirms pirmizrādes viņa rakstīja, ka šis ir rets gadījums, kad pati nekāps uz skatuves, taču būs “domās un emocionāli” kopā ar Viktoriju.
Vanda sēdēja tikai dažus krēslus no manis, un ik pa laikam ar acs kaktiņu pamanīju, kā viņa izdzīvo notiekošo: reaģē uz Viktorijas kustībām un brīžiem šķietami pat tās paredz.
Vēlāk Vanda ķermeņa valodu nosauca par ļoti godīgu: ar vārdiem cilvēks var melot, taču ķermenis var viņu nodot.
Vienlaikus viņa nepretstatīja kustību un runu: “Man nav tādas sajūtas, ka vārds būtu spēcīgāks vai ķermenis būtu spēcīgāks. Viens izriet no otra.”
Palikt ārpusē
Izrāde “116006” tapusi projekta “Klusuma robeža: Latgales balsis pret vardarbību” ietvaros. Tās veidotāji gan necentās parādīt kādu konkrētu stāstu vai noteiktu vardarbības veidu. Tomēr tieši vardarbība un piespiešana kļuva par vienām no galvenajām sarunas tēmām pēc pirmizrādes.
Finālā varone iegūst iespēju pamest telpu, kurā viņas vietā tika noteikts, kad kustēties, ēst, gulēt un apstāties. Durvis ir vaļā. Bet vai tas nozīmē, ka viņa patiešām ir aizgājusi – un neatgriezīsies?
Pat destruktīva sistēma var sniegt zināmu noteiktības sajūtu: tajā cilvēks zina noteikumus un aptuveni saprot, ko gaidīt. Aiz durvīm ir nezināmais. Tāpēc iespēja aiziet vēl nenozīmē gatavību palikt ārpusē. Tātad fināls ir vairāk nekā atvērts.
Vai lomas var mainīties?
Ja šodien vardarbība ir vērsta pret cilvēku, vai tas nozīmē, ka viņš pats kādu dienu nevar kļūt par tās avotu? Arī šo domu izteica kāds no skatītājiem.
Šķiet, te beidzot var atklāt arī nosaukuma mīklu, ko veidotāji līdz pirmizrādei apzināti glabāja noslēpumā.
116006 ir visā Eiropas Savienībā izmantots atbalsta tālruņa numurs noziegumos cietušajiem. Latvijā, zvanot uz šo numuru, cietušie un viņu tuvinieki bez maksas var saņemt psiholoģisku un informatīvu palīdzību.
Tādējādi pats nosaukums it kā nostiprina varonei noteiktu lomu – viņa ir cilvēks, kuram nepieciešama palīdzība. Bet vai viņa noteikti paliks šajā lomā? Beļnikovs pa jokam piedāvāja ideju turpinājumam – nosacītam “116007”, kurā lomas varētu mainīties.
“Ir ļoti grūti saprast, ka vardarbību īsteno tu pats,” izskanēja sarunā. Cilvēks taču reti domā: “Es gribu manipulēt” vai “Es gribu nodarīt sāpes”.
Palikt cilvēkam
Saruna par vardarbību galu galā noveda pie plašāka jautājuma: kas vispār cilvēku padara par cilvēku?
Diskusijā dalībnieki runāja par dažādām lietām, ko mēs saistām ar cilvēcību: spēju just, apzināties sevi, pašam izdarīt izvēli un veidot attiecības ar citiem. Un viena no atbildēm bija mīlestība.
Turklāt runa nav tikai par romantiskām jūtām. Mīlestība šeit tiek saprasta plašāk – kā spēja mīlēt otru cilvēku, apkārtējo pasauli, dzīvi un pašam sevi.
“Šī izrāde pirmām kārtām ir par mīlestību,” apgalvo autori.
“Nav pareizu vai nepareizu sajūtu”
Viens no izrādes galvenajiem mērķiem, pēc producentes Alinas Hačetlovas teiktā, bija radīt skatītājam telpu pārdomām – arī vienatnē ar sevi.
“Es būšu ļoti priecīga, ja pēc izrādes cilvēkiem paliks kādi jautājumi, pārdomas vai kaut vai vienkārši laiks klusumā ar sevi – mazliet padomāt, atcerēties, kāds es biju, ko es jūtu,” viņa sacīja.
Turklāt veidotāji negaidīja no skatītāja kādu noteiktu reakciju.
“Galvenais, lai cilvēks kaut ko sajustu. Un nav svarīgi, vai viņš sajuta tieši to, ko mēs teorētiski gribējām, lai viņš sajustu,” piebilda Hačetlova.
“Nav pareizu vai nepareizu sajūtu. Ir vienkārši sajūtas,” rezumēja diskusijas moderatore – Daugavpils teātra aktrise Kristīne Veinšteina.
Manā gadījumā tā tas arī bija: doma, ka te patiešām ir, par ko paklusēt, mani neatlaida ne izrādes laikā, ne pēc tās.
Un vēl es domāju, ka laba izrāde ir tā, kas salauž tevi gabaliņos. Kā cepumiņu, kuru pēc tam vairs nevar salikt atpakaļ tādu, kāds tas bija.
